Reiz kāds latviešu tautai tuvs dzejnieks teicis: „...bez diviem kokiem pat tramvajs nekustās.” Grūti pateikt, ko tieši viņš ar to domājis, bet pēc šo vārdu pateikšanas, autors strauji iemantoja tautas mīlestību. Latviešiem vienmēr ir bijis tuvs viss, kas saistīts ar kokiem. Un tur neko nevar un nevajag mainīt.

Īss ieskats vēsturē. Ledus laikmetu tauta nelabprāt atceras, jo tas ir periods, kuru nācās pārlaist ilgās pēc kokiem. Nākamie vienpadsmit tūkstoši gadu pagāja priecājoties par koku atgriešanos. Tad seko spraigas cīņas par lielākajiem un smukākajiem kokiem – pie kuriem tauta bija iemīļojusi pasēdēt un pačalot. No bīskapa un viņa vācu radiniekiem visus varenos kokus neizdevās nosargāt. Protams, ja kungi būt zinājuši šo tautas mīlestību pret kokiem un baznīcu vietā ļaudis pulcinātu zem kāda no varenajiem dižkokiem – iespējams Latvijā būtu vairāk ticīgo nekā Vatikānā.

Šobrīd koki ļoti traucē uztaisīt pietiekami lielas stāvvietas un platus ceļus, jo katram no mums ir viena automašīna ar izietu tehnisko apskati un divas ar neizietu. Mēs joprojām ļoti mīlam kokus, bet tiem pēdējā laikā ir sācis palikt vairāk lapu (īpaši rudeņos), to saknes palikušas agresīvas un ēna nepaciešama. Bet ja nopietni, tad kokiem ir iespējams palīdzēt sadzīvot ar cilvēkiem un cilvēkiem ar kokiem, un tas ir mūsu aicinājums.

Latvijas koki

Latvijas koki savām saknēm cieši turas Latvijas zemē un spitē negaisiem un vētrām. Kopš seniem laikiem tie vēl šodien dod pajumti un patvērumu putniem, zvēriem un cilvēkiem.

Mūsu senči savas mājvietas ierīkoja meža līdumos, - smagā darbā atkarojot pirmatnējam mežam sev dzīves vietu. Šai cīņā ar dabu viņi iemācijās mežu labi pazīt un cienīt.

Koki deva gan izejvielu ēkām un lietām, gan domu tēlus dziesmām un dzives gudrībām. Meža dziļajā klusumā vai koku galotņu mierīgajā šalkoņā klausoties, vislabāk varēja izjust dabas spēku, kas pārāks par cilvēka rosmēm un darbu. Tāpēc latvieši pat savas svētvietas vismīļāk iekārtoja mežos un birzīs. Viņi saudzēja kokus, stādīja tos ap savām mājvietām un iekopa dārzus, domādami par nākotni, par jaunām tautas un meža audzēm.

Katram kokam ir sava "balss", - tie katrs šalc savādāk, arī to augums, zaru veids un Iapotne atšķiras.  Labu daļu Latvijas koku sugu bieži iespējams atrast tagadējās dzives vietas tuvumā- ārpus Latvijas.

Vasaras tveicē tālie meži ir dūmaini zili, lietus dienā zem pelēkām debesīm gandrīz melni. Arī rudenī koku lapotne krāsojas dažādi: salnas rītā kļavas koši sarkanās lapas un bērzu dzidri zeltainais dzeltējums visai atšķiras no apšu audzes miltaini palsā okera toņa.

Egļu sulīgais zaļums vienmēr ceļas melnīgsnējs pāri lapu koku galotnēm, bet miglas rīta sidrabainā gaismā šīs pašas egles var būt tik viegli pelēkas, ka tikko atšķiras no debesīm.

Sauso pauguru kadiķīši tup smilgās palsi zaļgani. Bērzu stumbri pavasara saulē mirdz spožā baltumā, bet šis baltums ir citādāks nekā apkārt kūstošajam sniegam. Baltajiem toņiem dabā ir lielas dažādības!

Latviešu valodā mežam un kokiem daudz nosaukumu. Ja koki aug nelielā skaitā vienkopus, to sauc par puduri, bet lielāku platību par mežu. Tīraudze ir mežs, kur pārsvarā vienas sugas koki. Ja bērzi vien, to sauc birzs, dažreiz arī apšu audzi sauc par birzi. Ozolu audze tiek dēvēta ozolaine, ozolājs, tāpat liepu audze liepājs. Dižo egļu audzi sauc eglājs, eglaine, bet ja kopā ar priedēm, tad - vēris. Sils ir priežu tīraudze. Gārša - skuju un lapu koku mežs ar kuplu lazdu biezokni zem lielajiem kokiem. Grīnis ir piejūras brikšņu audze ar viršiem un paretiem bērziņiem, priedītēm pa vidu. Krūmi ir kārklu un jauno alkšņu saaugums gar upmalām un atmatā aizlaistiem, nekoptiem Iaukiem. Apara saucas tīruma vidū mitrā ieplakā atstātu krūmu un dažu bērzu vai alkšņu puduris. Kokiem apstādītus ceļus, kas no lielceļa veda sētā, sauc gatves. Latvijā parastās vītolu gatves bieži radās tā, ka vītola sētas stabi mitrajā zemē sākā laist saknes un izauga lieli koki.

Ozols - kuplais, spēcīgais Dieva un Pērkona koks, pie kā lika ziedu. Ozols ir vīru koks. Tautas dziesmās ar ozolu salīdzina dižo bāliņu - karavīru, līdumnieku. Cietu koksni, stipriem, ķeburainiem zariem, resnu balsi rudens vējā. Upju atvaros ilgi mirkušas siekstas, zili melnas, cietas un smagas kā dzelzs, saucās melnais ozols. No melnā ozola gatavoja dārgas mēbeles un smalkus koka darbus.

Liepa- Laimas koks, maigām apaļām lapām, medainiem ziediem jūlijā- salīdzināta ar raženo tautu meitu vai māmulīti. Liepziedu tēja un liepziedu smaržīgais medus bija pirmās zāles, ja bērni saaukstējās. No liepu vieglās, baltās koksnes gatavoja skanīgas kokles un mājturības piederumus, no lūkiem (liepas mizas) pinuma darbus.

Bērzs - parastākais lietaskoks dažādu darba rīku un lietu gatavošanai. No lokanajiem zariem sēja slotas slaucīšanai un arī uzdeva pa dibenu nerātniem bērniem. Smalko zaru slotiņas ar visām lapām, izsutinātas lietoja kā pirts slotas, peroties uz lāvas. Pavasarī bērzos "ieurba sulas".

Vītols - upmalu un pļavu koks. Vītola dzimtā daudz sugu. Parastākie: pūpolvītoIs, loka vitols, klūdziņu kārkls, kazu kārkls. No klūdziņām bērni prata pīt grozinus un citas jaukas lietas. Kārkli derēja stabulēm.

Pīlādzis- arī sērmūkslis. (Kurzemē- pucene.) Augsts koks, kam rudeņos košii sarkani ogu čemuri. No pīlādža baidījušies velns un ļauni cilvēki, tāpēc to stādīja pie vārtiem un ēkām. Pīlādža nūja tāpēc arī iemīļots ceļa vīra pavadonis.

Vīksna un goba abas ļoti līdzīgas. Sīksti, augsti koki lauku un grāvju malās. Labi lietas koki aizjūgām un braucamrīkiem atsperīgā stipruma dēļ.

Kļava- platlapains kupls koks, ko parasti stādija ap mājām. Kļavas lapas mēdza savākt un lietot kā paklāju klaipiņiem, maizi cepot. Tad maizei bija tīra apakšējā garoza.

Osis - līdzīgi kļavai, tika cienīts ka laidaru sargātājs. Zem šo ēnaino koku platajiem zariem mājas dzīvnieki varēja atpūsties pusdienas tviecē. Osis arī labs lietaskoks, bieži lietots koka trauku gatavošanai.

Ieva - pavasaros ziedēja kā kupla sniegu kupena gar upmalām un arī dārzos, rūgteni smaržīgiem ziediem.

Alkšņi - baltais un melnais - pēdējais vislabāk aug gar upmalām. Melnalkšņa sārtā koksne vērtigāka, sevišķi lietām, kam jāiztur ilgstošs slapjums: muciņām, ķipīšiem.

Meža ābele ir dārza sķirņu sencis. Sīkie, sūrie ābolīši pēc sala kļuva saldi un gardi gan bērniem, gan meža putniem un zvēriem. No ābeles cietās koksnes gatavoja dažādus darba rīkus, it īpaši amatnieku piederumus. Ābeles klucīši ir vērtīgs mākslinieku materiāls kokgrebumiem. Meža bumbiere, plūme un ķirsis, tāpat kā mežābele, ir izkopto dārza šķirņu vecmāmiņas. Visi šie koki zied balti sārtiem ziediem laukmalēs, jo ļaudis tos saudzēja tīruma jaukumam.

Dārzos audzēja arī ceriņa krūmus un Pēterdienā ziedēja jasmīns.

Pie baznīcas parasti aug svinīgie kastaņu koki. Pavasarī tie zied baltām ziedu svecēm. Rudeņos ap tiem biezajā lapu birumā bērni un vāveres iet, ka čab vien, kastaņus meklējot.

Apse aug vai nu atsevišķi gar Iaukmalu, vai birzī. Apses mīksto koksni parasti lieto malkai vai papīra gatavošanai. Apses lapas neaug vis līmeniski kā citiem kokiem, bet karājās Iejup, tāpēc katra sikākā vēsmiņa tās kustina. Mēdz teikt - dreb kā apses Iapa. Tāpēc apsi uzskatīja par Vējas mātes koku, ko dažkārt, neslavu ceļot, pārdēvēja par velna mātes - raganas koku.

Bārbele un pabērzs uz savām lapām audzē melnplaukas un labības rasas dīgļus, tāpēc tos tīruma tuvumā necieš.

Lazdas parasti rieš krūmu labākā zemē gar upmalu vai nokalnēs. Agri pavasaros tās zied koši tumšsarkaniem ziediņiem un zeltainām puteksnīšu spurdzītēm. Lazdu taisnie dzinumi labi der puikām dažādu lietu taisīšanai. Rudeņos riekstot dodas bērni, sīļi un vāveres.

Vēl mežā var uziet krūkli - sīku krūmu, kura mizu vecmāmiņas lietoja dzīparu krāsošanai.

Priede ir Latvijas plašāk izplatītais skuju koks. Brūnsarkanu mizu, pelēcigi zaļām skujām, apaļiem brūnpelēkiem čiekuriem. Priedes koksni lieto gan ēku celšanai, gan visādu lietu gatavošanai, arī apkurei, sevišķi sveķaino celmu malku. Jāņugunis kārtsgalā parasti ir priedes sveķaino sprunguļu nastiņa, kas deg, dzirksti laizdama, visu nakti.

Sila priedes aug garas un taisnas, tās labi derēja kuģu mastiem. Bet zem sīkās nosūnojušās purva priedītes velns naktī žāvē vecus sudraba dālderus uz zilas uguntiņas.

Egle pazīstama kā Ziemsvētku koks. Bet šīs mazās, ņiprās eglītes sarmā un sniegā izskatās vēl jaukākas kā svecīšu rotā. Dižo egļu audze Latvijas mežos ir istā dabas katedrāle, klusa un svinīga. Pat lielā vējā, kad galotnes sņāc kā jūra, starp ķērpju bārdām noaugušajiem stumbriem pat vēsma nestaigā. Dižo egļu baļkus lieto celtniecībā un izmanto vēl daudz citos veidos. No priežu un egļu sveķiem iegūst terpentīnu, kas ir izejviela daudz citiem ražojumiem.

Paeglis vai kadiķis ir sīksts un dūšīgs kociņš, pelēkzaļām, sikām skujiņām, melnām ogām, kas der ārstniecībā. No paegļa gatavoja priekšmetus un rikus, kam vajadzēja sīkstu, atsperīgu koksni. Paegļi aug lēni, lieli krūmi ir retums.

Kā rets skuju koks vēl piemināma īve, kas aug Kursas piejūras apgabalos un vēl arī Vidzemes jūrmalā pie Salacas. Īves skujas un sēklas indigas. Latvijā īvi kā dabas retumu aizsargāja likums. No īves senos laikos lieca šaujamos lokus.

Latvijas koki cieši saistās ar latviešu dzīvi jau no senatnes. Latviešu tautas dziesmās apdziedāts nevien koku skaistums, bet arī to īpašības un kā tie izlietoti ikdienas dzīvei.